Ļoti
cienītā, mīļā amata māsa Ilze!
Tavs pirmais
jautājums: „Kur LELBĀL atradīsies pēc 10, 20 vai 40
gadiem?”
Atbilde: Ja nenotiek nekādas patreiz neparedzamas lielas
pārmaiņas politikā vai saimniecībā, tad redzu
sekojošas ilgtermiņa attīstības. Rietum-
un Ziemeļeiropas zemēs visumā latviešu skaits drīzāk
vēl pieaugs, it īpaši dažās zemēs un it īpaši
lielpilsētās. Nav viegli, bet nav arī neiespējami no
LELBĀL puses šos cilvēkus uzrunāt. Piemēram, Briselē,
kur agrāk bija ļoti maza LELBĀL draudze, tagad atrodas liels
augsti kvalificētu latviešu skaits. Nupat 17. novembrī kopā ar prāv.a.i. Klāvu Bērziņu un draudzes
valdi pārrunājām turpmāko darbību, arī
attiecībā uz vietējo skoliņu. Šos jauniebraucējus,
protams, uzrunā tieši mūsu latviešu valodas un tradīcijas
kopšana, turklāt viņiem nozīmīga ir garīgā
palīdzība un praktiska palīdzība, it īpaši krīzes
situācijās svešā vidē. Paralēli tam, dažās draudzēs
arvien nozīmīgāks kļuvis jautājums, kā
uzrunāt draudzes locekļus un viņu radus, kuri nepilnīgi vai
pat nemaz vairs nerunā latviski.
Šis jautājums it īpaši svarīgs patreiz ir
Ziemeļamerikā un Austrālijā, kur pēdējo gadu
latviešu ieceļotāju skaits procentuāli nav tik liels un
koncentrējās galvenām kārtām
dažās lielās pilsētās.
Šeit LELBĀL ilgtermiņa attīstība/vīzija ir
būtiskā kopsakarā ar atbildi uz valodas jautājumu.
Man šajā ziņā arvien vadlīnija ir bijusi, ka mūsu ticība
nav nekāda ideoloģija, bet mūsu Dievā dibinātais dzīves
noslēpums, un ka arī valodas lietošana darāma pēc tās
mērauklas, kas palīdz cilvēkam, draudzei un baznīcai dzīvot
pilnvērtīgu un Dievu apliecinošu dzīvi – protams,
pateicībā par to garīgo un materiālo pūru, ko esam
saņēmuši no mūsu priekšgājējiem.
Tādēļ pēdējos gados reti būs bijis kāds
dievkalpojums, ko esmu vadījis latviešu draudzēs, kur kā
vikārs Vācijā izpalīdzu, kurā nebūtu lietojis
abas valodas (latviešu un vācu) – pēc vajadzības. Kaut vai no
sprediķa teksta vietējā (šeit vācu, bet Briselē tas
pat bija angļu valodā!) valodā atkārtojot centrālo(s)
pantu(s), un pēc sprediķa sniedzot īsu kopsavilkumu.
Programmātiskā veidā šādu kalpošanu,
apvienojot divas valodas, piekopju ar manis dibināto Štutgartes
latviešu ev. lut. draudzi
kopš 1984. gada, - un domāju, gluži sekmīgi. Visas dziesmas dziesmu
lapiņās parādās abās (latviešu un vācu) valodās;
tas, dziedājot, nedara ne mazākās
grūtības. Draudzei abās valodās rakstveidā
izdalītā liturģija arī liturģijā atļauj
vienlaikus piedalīties tiem, kas neprot latviski (piemēram, latviešu
radiem vai paziņām), kā arī tiem, kas neprot vāciski
(piemēram, ciemiņiem no Latvijas). Tā kā sprediķu
atkārtojums būtu apgrūtinoši, Štutgartē
vispirms saku apmēram 7-8 minūšu ilgu sprediķi latviešu
valodā, tad 1-2 minūšu šī sprediķa kopsavilkumu, un tad par
šo pašu vai arī citu tekstu otru sprediķi, kas ir iekšējā
kopsakarā (piemēram, papildinot ar citu domu vai viedokli) ar pirmo
sprediķi. Visu pārejo dievkalpojuma
norisē esmu tā iekārtojis, ka vairāk simboliskās
daļas saku latviešu valodā (piemēram Mūsu Tēvs vai
svētīšanu, jo ar īsu norādes palīdzību arī
latviešu valodas nepratējs zin, kas tiek
sacīts), turpretim vairāk informatīvās daļas saku
vācu valodā (jo lielais pārsvars vietējo latviešu to saprot
tikpat labi). Šādā veidā dievkalpojums neilgst ilgāk
nekā parastie dievkalpojumi. Man patīk, ka šādā veidā arī
nedalās „latviešu draudze” un „vācu draudze”, bet arvien vienkopus
sanāk viena un tā pati draudze – respektā un
mīlestībā uzklausot un pieņemot otru, viņa valodu un
tradīcijas. Starplaikā Štutgartes draudzes
valdē aktīvi līdzdarbojas viena (starplaikā miruša
latvieša) vācu tautības atraitne ar tikpat kā nemaz latviešu
valodas zināšanām, un bieži vien kādi latvieši paņem,
blakus saviem radiem, arī līdz kādus kaimiņus vai
paziņas, lai tie gūtu iespaidu, „kas tie latvieši tādi ir”.
Neņemos apgalvot, ka šī būtu „universāla recepte”, kas
visās vietās der. Gribu tikai norādīt, ka mēs,
veselīgā pašapziņā un atvērtībā (abas lietas
nav pretstatā, gluži pretēji!), varam – nenoliedzot, bet
piemērotā veidā un mērā „tulkojot mūsu mantojumu”
- kļūt pievilcīgi kā mūsu pēctečiem tā
pat mūsu videi. Tādā gadījumā mūsu draudzēm
– arī tām, kas neatrodas lielpilsētās – patiesi arī
10, 20 vai 40 gadu skatījumā nav „jāmirst”, bet tās var
„dzīvot”, - protams ne muzeālu, bet
pilnvērtīgu, aktuālu dzīvi.
Tas neizslēdz to, ka mums jābūt arī spējīgiem
– tur, kur vietējie apstākļi to prasa (piemēram, kur
jaunā paaudze aizbraukusi prom, jo nav saimnieciskas perspektīvas, un
palicēji viens pēc otra aiziet mūžībā) – aprūpi
pārkārtot (piem., reģionālās aprūpes veidā),
„ar godu izbeigt” un/vai nodot kādas vietējās draudzes
atbildībā.
Svarīgi man arī šķiet, ka mēs attīstām
veidus, kā mazām grupām palīdzēt piekopt garīgu
dzīvi: latviešu ģimenēm, kas dzīvo tālu no latviešu
centriem, latviešu „mājas draudzēm”. Šeit palīdzošs mums var
būt Brāļu draudzes mantojums.
Beidzot gribu atsaukties uz Tavu rakstu „Draudzes vēstīs”, kur Tu
raksti, ka 21. oktobra sanāksmē tika nolemts
„2) dievkalpojuma laikā notiks svētdienas skola angļu
valodā, bērniem tiks mācīti elementāri vārdi
arī latviski;”
Domāju, ka tas Tavos Grandrapidu
apstākļos varētu būt tieši piemērs, kas īsteno ceļu,
ko esmu centies aprakstīt. Protams, esmu aizkustināts par visām
mūsu skolām, kur mācības var notikt latviešu valodā,
un izsaku lielu atzinību šim darbam. Bet tik pat svarīgi ir, ka tur,
kur šī iespēja nepastāv, mēs esam atvērti un
apņēmības pilni darīt to, kas ir mūsu vietējais
aicinājums.
Paldies par Tavām domām, Tavām rūpēm, Tavu darbu!
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Elmārs Ernsts Rozītis